Pasaules mala. Un pasaulē labākais šimpanžu safari. 1 600 km² senatnīga meža, kas paceļas no baltu smilšu pludmales pie Tanganjikas ezera, 800 savvaļas šimpanžu, 60 gadi japāņu zinātnes un unikāla atšķirība — tā ir vienīgā vieta uz Zemes, kur šimpanzes un lauvas dzīvo vienā mežā. Nekādu ceļu. Nekādu citu cilvēku. Tikai ezera skaņas un no kokiem atskanošie saucieni.
There are safari destinations that are famous. There are safari destinations that are beautiful. Mahale is the rarest kind. A place that is both entirely unknown to most of the world and wholly extraordinary to everyone who finds it. The journey alone tells you that something unusual is coming.
You arrive by small aircraft over a landscape that grows progressively wilder with every flight minute west from Dar es Salaam. The dry savanna giving way to miombo woodland, then hills, then the sudden shocking blue of Lake Tanganyika filling the horizon like an inland ocean. The aircraft touches down on a short grass airstrip carved from the forest. A motorised boat carries you along the coast for ninety minutes, the mountains rising sheer from the water on your left and the DRC coast appearing as a hazy blue smudge across the lake to the right. The camp appears around a headland. A handful of timber-and-thatch structures on a white-sand beach, nestled at the exact boundary where the forest meets the water. There are no other buildings. There are no roads. There is, in every direction, nothing that is not entirely wild.
Mahales kalnu nacionālais parks aizņem 1 600 km² Tanzānijas rietumu dramatiskākās ainavas. Mahales kalnu grēda stiepjas no ziemeļrietumiem uz dienvidaustrumiem, tās augstākajai virsotnei Mount Nkungwe sasniedzot 2 462 metrus virs jūras līmeņa, savukārt zemākā rietumu nogāze stāvi nolaižas cauri blīvam lietusmežam, miombo mežiem, bambusu audzēm un kalnu pļavām tieši līdz ezera krastam. Parks tika izveidots 1985. gadā. Nevis pēc valdības iniciatīvas, bet japāņu primatologa Toshisada Nishida neatlaidīgas aizstāvības rezultātā. Viņš šajos kalnos pētīja šimpanzes kopš 1965. gada un labāk nekā jebkurš cits saprata, kas ar tām notiktu bez oficiālas aizsardzības. Tas ir unikāls nacionālais parks, kas lielā mērā izveidots ārvalstu pētnieku centienu rezultātā. Ar Japānas Starptautiskās sadarbības aģentūras finansiālu atbalstu. Jo viņi bija iepazinuši šimpanzes kā indivīdus un nevarēja pieļaut, ka mežs ap tām tiktu izcirsts.
Today, Mahale holds the largest protected population of eastern chimpanzees in Africa. Approximately 800 individuals distributed across the forested mountain slopes. One group of roughly 60 chimpanzees. The M-group, also known as the Mimikire clan. Has been habituated to human presence since 1965, the longest-running habituation programme in African primatology. They are followed by researchers and trackers every single day. Their movements are known. Their faces are known. Their personalities, rivalries, friendships and family histories span six decades of documentation. Visiting the M-group is not watching wildlife. It is an encounter with known individuals in their own world. And the world's finest such encounter, by the consensus of the international safari community.
Un tad, meža pastaigas beigās, jūs atgriežaties pludmalē. Ezers vizuļo. DRC kalni tālajā krastā izceļas siluetos. Saule slīd pie apvāršņa. Un kaut kur kokos virs ūdens līnijas šimpanzes veido savas nakts ligzdas; to saucieni caur mežu nonāk līdz vietai, kur sēžat pie ūdens malas un domājat par to, ko nozīmē atrasties tik tuvu kaut kam, kas ir tik līdzīgs jums pašiem.
While Jane Goodall's work at Gombe was rewriting western science's understanding of chimpanzees in the early 1960s, on the same lake. 160 kilometres to the south. A parallel revolution was quietly unfolding. In 1961, the Japanese primatologist Kinji Imanishi launched the Kyoto University Africa Primatological Expedition, sending his students and colleagues to study wild chimpanzees on the shores of Lake Tanganyika. In 1965, a young graduate student named Toshisada Nishida established a research camp at Kasoje, in the forested lowland at the base of what would become Mahale Mountains National Park. He would remain connected to this forest, to these mountains and to these chimpanzees for the rest of his life.
Nishida pieradināšanas metode bija novatoriska un rūpīgi izstrādāta. Tā vietā, lai izmantotu fiksētu barošanas vietu, viņš izveidoja "mobilo piebarošanu" — izdalīja barību nejaušās vietās un pēc tam paziņoja par pētnieku klātbūtni, atdarinot pašu šimpanžu skaļos saucienus. Šimpanzes tuvojās un ēda, bet pētnieki novēroja. Tā kā netika izveidota fiksēta barošanas vieta, šimpanžu dabiskie pārvietošanās un sociālie modeļi palika neskarti. Iegūtos datus neizkropļoja mākslīga dzīvnieku koncentrācija vienā punktā. Pēc gadiem ilga pacietīga ikdienas kontakta vispirms K grupa un pēc tam M grupa pieņēma japāņu pētniekus kā nekaitīgu klātbūtni savā pasaulē.
Atklājumi, kas sekoja Mahale, gan saskanēja ar Gombes atziņām, gan bija tām pretrunā, tādējādi būtiski attīstot šimpanžu uzvedības zinātni. Nishida un viņa kolēģi dokumentēja, kā šimpanzes ēd Aspilia lapas — lapas bez uzturvērtības, ko tās norij veselas, nesakošļājot. Viņi pamatoti secināja, ka šāda uzvedība ir ārstnieciska: šimpanzes pašas ārstē zarnu parazītus ar auga bioaktīvajiem savienojumiem. Šis bija pirmais dokumentētais pierādījums par ārstniecības augu izmantošanu, ko veic dzīvnieks, kas nav cilvēks. Mahale pētnieki dokumentēja arī roku satvēriena kopšanu — uzvedību, kuras laikā divi īpatņi vienlaikus kopj viens otru, paceļot vienu roku un satverot plaukstas virs galvas. Gombē tas nekad nebija novērots, un tas bija pirmais pierādījums, ka dažādām šimpanžu populācijām ir patiesi atšķirīgas kultūras prakses, kas starp paaudzēm tiek nodotas ar sociālo mācīšanos, nevis ģenētiski.
When Nishida invited the Gombe researchers William McGrew and Caroline Tutin to Mahale in 1975, the shock of finding behaviours at Mahale that simply did not exist at Gombe. And vice versa. Was the moment that the concept of chimpanzee culture was born as a serious scientific proposition. In 1985, after two decades of advocacy, Nishida successfully lobbied the Tanzanian government. With financial support from Japan's International Cooperation Agency. To gazette Mahale as a national park. It was the first national park in Tanzania designated specifically for foot-based access. In 2008, Nishida and Jane Goodall were jointly awarded the Leakey Prize. The field's highest honour. For their parallel contributions to human evolutionary science. Nishida made his last visit to Mahale in the summer of 2009 and passed away in 2011, leaving a 60-year research legacy that continues today under the Kyoto University research programme that he built.
What makes Mahale biologically unique is not just its chimpanzees. It is the extraordinary compression of habitat types across a single mountain system. From the beach to the summit, Mahale passes through five distinct ecological zones in under ten kilometres of horizontal distance.
Mahale savvaļas dzīvnieku uzskaite ir kā neparastā inventārs. Deviņas primātu sugas. Lauvas tajā pašā mežā, kur šimpanzes. Sable un roan antilopes miombo mežā. 355 putnu sugas, tostarp Pel's fishing owl. Un ezerā — 250 cihlīdu sugas. Lielākā daļa no tām nav sastopamas nekur citur uz Zemes.
Lielākā daļa nometņu Mahale tiek slēgtas spēcīgo aprīļa un maija lietavu laikā. Ārpus šiem mēnešiem parks katrā sezonā piedāvā ko atšķirīgu — no neparastiem sausās sezonas mirkļiem, kad šimpanzes parādās pludmalē, līdz sulīgajam mitrajam mežam un iespaidīgajām īso lietavu vētrām.
The edge of the world is waiting. And the M-group is in the forest. Haven Trails will handle every complexity of getting you there, so that when the moment comes and the chimpanzees appear through the trees, you are entirely present for it.
