Āfrikas Galapagu salas. 1 990 km² senatnīga lietusmeža, pieci endēmiski primāti, kas nav sastopami nekur citur uz Zemes, 170 metrus augsts ūdenskritums, kas caur miglu iekrīt Kilombero ielejā, un tik neparasta bioloģiskā daudzveidība, ka zinātnieki šeit vēl 21. gadsimtā atklāj jaunas sugas.
There are parks that impress with scale. There are parks that impress with spectacle. Udzungwa Mountains impresses with something rarer and more profound. The biological weight of deep time. These mountains have been isolated, forested and ancient for 25 million years. And in that isolation, life has diverged.
Austrumu loka kalni. Seno masīvu ķēde, kuras lielākais un bioloģiski daudzveidīgākais masīvs ir Udzungwa. Tie ir ieguvuši iesauku, ko dabas aizsardzības zinātnē piešķir reti un ne bez iemesla: Āfrikas Galapagu salas. Salīdzinājums ir precīzs. Tāpat kā Galápagos Islands izolācijas dēļ, okeāna ieskautas, radīja endēmiskas sugas, Eastern Arc izolētās mežu virsotnes, savannas ieskautas, radīja endēmiskas sugas. Mežs katrā kalnā ir sala. Savanna starp tiem ir jūra. Sugas nevarēja šķērsot šo telpu. Tās attīstījās atsevišķi. Rezultātā parks, kurā sastopamo sugu saraksts, kas nekur citur uz Zemes nav atrodamas, līdzinās dabas brīnumu katalogam.
Udzungwa alone covers 1,990 km² and holds 2,500 plant species. 25% of which are endemic to these mountains. It has the second-highest biodiversity of any national park in Africa. Six primate species inhabit its forests, five of which are endemic. Of its 400+ bird species, at least four are found nowhere else in the world, including the Udzungwa forest partridge. Discovered in 1991 and more closely related to an Asian genus than to any other African bird, a fact that speaks volumes about the age and isolation of this ecosystem. New species continue to be discovered here: a new species of chameleon was found in 2009; the extraordinary Kipunji monkey. One of Africa's rarest. Was identified in the park's remote interior in 2005, the first new African monkey genus described in 83 years.
Udzungva, kas 1992. gadā tika izveidots par nacionālo parku ar Pasaules Dabas fonda atbalstu, ir vienīgā Austrumu loka kalnu daļa, kas noteikta par nacionālo parku. Šī atzinība atspoguļo gan tās ārkārtējo bioloģisko daudzveidību, gan steidzamo nepieciešamību to aizsargāt. Mežus apdraud apkārtējā lauksaimniecības zeme, nelegāla mežizstrāde un klimata pārmaiņas. Nacionālā parka robeža šo spiedienu aptur, un katrs apmeklējums veicina tā ilgtermiņa aizsardzību. Parkā nav ceļu. Mežs savus noslēpumus atklāj tikai tiem, kas ir gatavi doties tos meklēt.
Simt septiņdesmit metri. Trīs kaskāžu posmi. Iegremdes baseins pakājē, kas ir pietiekami auksts, lai aizrautu elpu, apkārt skanot ūdenim un kaut kur augšējā vainagā dzirdot ragdeguna putnu saucienus. Sanjes ūdenskritums ir lielākais ūdenskritums Tanzānijas nacionālo parku sistēmā. Un tas ir attēls, ko vairums cilvēku paņem līdzi no Udzungvas, ilgi pēc tam, kad endēmiskie primāti un putni ir saplūduši atmiņā par neparastu ceļojumu.
The trail to Sanje is six kilometres long with an elevation gain of 450 metres and takes between four and five hours to complete as a circuit. Enough to be genuinely demanding, not enough to require specialist fitness. It passes through three distinct forest zones on the way up: the dense lowland forest of fig and strangler vine near the trailhead, the mid-altitude zone where the colobus monkeys swing through the canopy above the path and the upper forest of giant ferns and ancient hardwoods where the spray from the falls begins to dampen the air before the waterfall comes into view. The moment the falls appear. Suddenly and fully, framed by forest on both sides. Is the kind of moment that people photograph and cannot explain, because photographs do not contain sound or cold air or the physical sensation of water on a face after four hours of climbing in equatorial humidity.
Ūdenskritumu augšdaļā atrodas augšējo kaskāžu baseini. Divi mazāki, aptuveni 40 metrus augsti ūdenskritumi. Tajos drīkst peldēties; ūdens ir auksts un pieredze — neparasta. Sēdēt ūdenī virs Kilombero Valley, vērot, kā migla ceļas no ielejas dibena un mežs no visām pusēm noslēdzas apkārt, ir viena no labākajām Southern Circuit pieredzēm. Atpakaļceļā taku var veikt pa citu maršrutu — lokveida maršrutu, kas sniedz vēl lielāku biotopu daudzveidību un papildu primātu sastapšanas iespējas.
The trail is best walked in the morning, when the rising sun illuminates the falls from the east and the light is on the water. Midday is hot on the climb. The forest floor is reliably active with birds at dawn and the colobus troops are feeding at canopy level in the first two hours after sunrise. The optimal window for both the walk and the wildlife.
Udzungwa has no roads and no vehicles. Every trail is a different depth of forest, a different altitude, a different world. From the 45-minute stroll behind the park gates to the 5-day wilderness traverse through terrain that fewer than two groups a year ever see.
Udzungwa's isolation over millions of years has produced a cast of endemic wildlife that reads like a field guide to the extraordinary. Five primate species are found only in these mountains. Four bird species exist nowhere else. And scientists are still discovering new species in the park's unexplored interior.
Udzungwa can be visited year-round. But the experience changes dramatically with the seasons. The dry season is for hiking. The wet season is for birds. The brief windows between are for everything at once, in a forest that erupts with life after every rain.
